14.jūnijā tiku apmeklējis komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumu Svētbirzē. Radās tāds iespaids, ka ar katru gadu apmeklētāju skaits iet mazumā. Par cik patriotiskā audzināšana šai valstī nav cieņā, tad šādos pasākumos tikpat kā nav redzama jaunatne. Cik zinu, tad par šādiem pasākumiem interesi izrāda vienīgi ar Visu Latvijai saistīti jaunieši ! Bēdīgi. Ja tā turpināsies, tad drīz šādos pasākumos piedalīsies tikai runas vīri.
Runas vīri – 3 pašvaldību vadītāji norunāja savas kārtējās atskaites runas, lai radītu ilūziju, ka viņi pārzin Latvijas vēsturi un ka viņi jūt līdzi represijās cietušajiem. Tika paustas skumjas un zīmēta gaiša nākotne. Un kas tālāk ? Nekas ! Bet no vēstures mācībām būtu jāseko kādiem secinājumiem, pie tam ne tik daudz vārdos kā darbos. Lietas un vainīgie būtu jānosauc īstajos vārdos un atbilstoši jārīkojas. Mums min kaut kādu PSRS, kas it kā bijusi vainīga pie latviešu represijām, bet tādas valsts nav, toties ir tās mantiniece Krievija, kura plūc visus augļus no tā, bet atbildību par PSRS noziegumiem negrib nest. Bet vai tāds Andris Rāviņš uzdrošināsies pie kaut kā vainot Krieviju ? Nemūžam. Rāviņš grib sadarboties ar Krieviju, pat rodas iespaids, ka viņš kopā ar savu ZZS ir gatavs pārdoties pašam velnam, t.i. iet vienā koalīcijā ar SC (faktiski tas jau notiek), kura noslēgusi sadarbības līgumu ar Krievijas valdošo partiju un faktiski kalpo Krievijai, kura neatzīst Latvijas okupāciju, kura grib ieviest Latvijā divvalodību kura tātad ir Latvijas ienaidnieks utt. Ar Krieviju ekonomiski sadarboties mēs varam(ja tā nestāda politisku diktātu), bet draudzēties ar to un tās piekritējiem mēs drīkstam tikai tad, ja Krievija atzīst savus pārinodarījumus pret Latviju un latviešu tautu, ja tā vismaz par to atvainojas, ja krievija atdod mums tās nobendētā Latvijas brīvvalsts dibinātāja un Prezidenta Kārļa Ulmaņa pīšļus. Pretējā gadījumā tas būtu spļāviens sejā tiem pašiem represētajiem, kuriem it kā tikko izteikta līdzjūtība. Vai tā nav klaja divkosība rādīt vienu seju šādos sēru pasākumos, bet darbos rīkoties pilnīgi pretēji – pēc principa «neskaties uz maniem darbiem, bet klausies uz maniem vārdiem». Latviešu vēlētājam es silti ieteiktu neklausīties uz politiķu vārdiem, bet skatīties uz viņu darbiem. Ja secinājumus negrib izdarīt politiķi, tad tas ir jāizdara tautai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru